Sērijas pirmajā daļā mēs apspriedām, kāpēc personības tipu teorijas izmantošana var būt noderīga, veidojot izdomātus tēlus un pat pašā rakstīšanas procesā. Bet kā tas izskatās praksē? Aplūkosim tuvāk, kā personības tipu teorijas iekļaušana tēla attīstībā var padarīt tēlus ticamākus un reālistiskākus, piesaistot arī dažus piemērus.
Saskaņotība
Paturpinot prātā tēla personības tipu, autors var veidot viņa rīcību samērīgi saskaņotu un tādējādi izvairīties no tā, ka lasītāji tiek samulsināti vai sakaitināti ar šķietami nestabilām vai neatbilstošām rīcībām. Sāksim ar piemēru.
Piemērs: Seržante Denīze Vašingtona (Nemierīgs Protagonists, ENFJ-T) vienmēr bija pirmā, kas izgāja caur durvīm reida laikā. Neatslābstoša jau kopš pirmajām brīžiem policijā, viņa vēlējās pierādīt sevi starp maskulinitātes zilo jūru, kas dažkārt likās gatava viņu noslīcināt. Viņa darīja savu darbu ar lepnumu, apņēmīgi sperot soli uz priekšu, lai iespertu caurumu nodaļas nogurušajā, vecmodīgajā domāšanā tikpat noteikti, kā viņa iespertu durvīs reida laikā.
Atsaucoties uz personības teorijas modeli par Nemierīgu Protagonistu, var saprast, kā šis tēls, visticamāk, rīkosies dažādās situācijās. Viņa ir drosmīga, vērsta uz nākotni, ideālistiska un nemierīga. Zinot viņas iezīmēm balstītās tendences un uzvedību, autoram ir vieglāk izlemt, kā viņa reaģētu uz strīdu ar kolēģi, mīļoto cilvēku, tuvinieka nāvi vai pat kaut ko tik vienkāršu kā bērna nejauši apgāztu lampu. Tas palīdz panākt tēla saskaņotību jebkurā stāsta daļā.
Dažkārt tēlam ir jārīkojas tā, kas šķiet netipiski viņa personības tipam. Tad autoram būtu jāparāda vai jāpamato šādas rīcības iemesls. (Pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies trešajā daļā.)
Motivācija
Ņemot vērā iezīmēs balstītas uzvedības īpatnības, autors var sniegt tēliem pārdomātus rīcības iemeslus, kas harmoniski sader ar viņu biogrāfiju un personiskajām detaļām.
Piemērs: Ārmans (Pašpārliecināts Loģiķis, INTP-A) maldījās pa kalifātu, nespēdams rast prieku tēva amata apgūšanā vai apmierinātību mātes tuvumā – un viņu maz uztrauca vecāku neapmierinātība. Aizraušanās ar atklājumiem viņu vilināja aizvien tālāk, tāpat arī izaicinājums atbrīvot izsmalcinātākos dārgakmeņus no valsts augstmaņu rokām. Ārmans neredzēja nekā sliktu tajā, ka apzog bagātos, un vēl mazāk iemeslu atteikties kļūt bagātam arī pašam – viņš vienmēr ar prieku metas jaunos, atjautīgos plānos.
Kāpēc Ārmans ir tik vienaldzīgs pret likumu un vecāku vēlmēm? Vai viņš ir vienkārši mantkārīgs briesmonis? Iespējams, tomēr ne. Kā Intuitīvs, Domājošs tips viņš argumentē pats sev par labu jebkam, kas ierobežo viņa iedvesmu, un dod priekšroku neatkarībai, jo nav īpaši uzņēmīgs pret citu emocijām. Pašpārliecinātā Identitāte nozīmē, ka viņš ir pārliecināts par sevi, taču necenšas pēc izteiktas struktūras dzīvē – viņš dara to, ko vēlas, kad vēlas. Meklējošs personības iezīme veicina viņa zinātkāri un ļauj brīvi pārkāpt noteikumus. Viņš ir draudzīgs palaidnis, tomēr savā pašvirzībā nežēlīgs.
Tēlu savstarpējā mijiedarbība
Izprotot, kā dažādi personības tipi sadarbojas vai saduras savā starpā, autori var gūt vērtīgu ieskatu, kā tēli pozitīvi vai negatīvi mijiedarbosies, kas var iedvesmot interesantus, košus sižetus un ainas.
Piemērs: Luka (Nemierīgs Mediators, INFP-T) arvien vairāk uztraucās par savu nejaušo sabiedroto. Jau tā bija pietiekami slikti, ka viņu pacēlāju pēkšņi apstādināja bīstami asi akmeņi, kas rēgojās caur vēlīnā pavasara sniegu, bet amerikānis blakus izlikās tikpat bezrūpīgs, cik nepieklājīgi nekopts. "Draugs, domāju, ka mēs varam vienkārši nolēkt lejā," teica amerikānis (Pašpārliecināts Uzņēmējs, ESTP-A), noliecoties sānis un iešūpojot kopējo sēdekli. "Lūdzu, pārstāj kustēties. Vienkārši pagaidīsim, lūdzu," Luka teica ar ciešanām caurvītā angļu valodā ar šveiciešu akcentu, nožēlojot, ka nav palicis savā darbnīcā Bernē. Amerikānis vienkārši pasmējās un sāka šūpot kājas vēl vairāk. "Klausi, atslābsti taču..."
Zinot, ka Luka ir jūtīgs, noslēgts tips, autoram ir vieglāk izlemt, kā viņš reaģētu uz daudz tiešāku un bezrūpīgāku personību kā Pašpārliecināts Uzņēmējs. Luka baidās no iespējamām briesmām, taču paliek pieklājīgs, kamēr amerikānis ir drošs par savu situācijas novērtējumu un nedomā par citu bažām par "ja nu". Ja autors pieturas pie raksturojumiem, ko nosaka tipu teorija, mijiedarbība virtuāli pierakstās pati par sevi.
Iekšējās reakcijas
Lēmums par to, kā tēli jūtas notikumu priekšā, ir daudz vieglāks, ja tiek ievērots personības teorijas uzvedības ceļvedis – tas palīdz autoram rūpīgāk izstrādāt tēlu reakcijas un domas. Tā var ļoti palīdzēt ekspozīcijā un iekšējos monologos. Piemēram, apskatīsim stāstu par pusmūža atraitni, kurš ir noguris būt viens un cenšas pārvarēt savu izolētību.
Piemērs: Kristofers (Nemierīgs Arhitekts, INTJ-T) nezināja, kā rīkoties ar baristas flirtēšanu. Vai tā bija tikai profesionāla pieklājība, vai arī viņa tiešām viņu uzskatīja par pievilcīgu? Vai viņš neiztēlojās viņas interesi? Viņš bija eksperimentējis gan ar lieliem, gan ar maziem dzeramnaudas apmēriem, bet barista vienmēr pret viņu izturējās īpaši, kas rosināja sen apslāpētas, puišiskas cerības. Ideja par attiecībām ar jaunāku sievieti viņam sagādāja bažas, un viņš prātoja, vai spētu sev ļaut ieklausīties savās vēlmēs. Protams, visas viņa mokpilnās pārdomas neradīja nekādu sociālu drosmi – arī tajā rītā viņa saruna ar baristu bija tikpat rutīniska kā kafijas pasūtījums.
Iekšējo procesu raksturošana, balstoties personības iezīmēs, palīdz autoram izvēlēties atbilstošu tēla tipu un raksturot šos procesus precīzi. Nemierīgs Arhitekts lieliski atbilst šī atraitņa tēlam, jo, neskatoties uz iztēli un iedvesmotām vēlmēm, šis tips bieži vilcinās rīkoties, izjūtas filtrējot caur racionālu analīzi, nevis vienkārši tās paužot – šāda tieksme romantikas stāstos rada īpašu spriedzi.
Autonomija
Daiļliteratūras rakstniekus zināmā mērā ierobežo viņu pašu personības tips – viņi mēdz tēlos ieaust paši sevi, dažkārt nejauši sajaucot lietas ar savu personību. Domāt kā pavisam atšķirīgs cilvēks var būt grūti, bet citu personības tipu izpratne palīdz autoram šo izaicinājumu pārvarēt. Tas arī palīdz padarīt tēlus atšķirīgus, lai katrs izceltos, pat ja viņus radījis un aprakstījis viens un tas pats cilvēks.
Piemērs: Autors (Nemierīgs Aktīvists, ENFP-T) raksta tumšu stāstu par priekšpilsētas pāri, kas cenšas tikt galā ar vienīgā bērna – pusaudža, kurš gājis bojā autoavārijā, braucot reibumā – nāvi. Autors nolemj, ka tēvs būs Nemierīgs Loģistiķis (ISTJ-T), un izpēta, kā šis tips varētu reaģēt uz tik lielām sāpēm. Pats autors, kurš grūtos brīžos tiektos pēc tuvinieku atbalsta, saprot, ka tēva tēls, visticamāk, apspiedīs savas jūtas, turklāt apraksta, kā viņš grimst alkoholismā, lai slēptos no savām emocijām.
Rakstīt ticami par tēliem, kas šķiet sveši, var būt izaicinoši, bet personības teorija ir kā ceļvedis pa sveša cilvēka sirdi un prātu.
Elastīga iedvesma
Ja tēli tiek definēti pēc personības tipa, autora bagātīgā iztēle vieglāk ierauga viņu dzīves iespējas, kas iedvesmo aizraujošas sižeta līnijas. Konflikti vai saskaņa starp dažādiem stiliem, pieejām un pat ilgtermiņa mērķiem kļūst daudz skaidrāki, ja katram tēlam ir noteikts personības tips. Dažādu tipu tipiskās mijiedarbības ir tikai sākumpunkts – autoram joprojām ir liela brīvība izlemt, kā tēli rīkosies.
Piemērs: Tēli ar izteikti atšķirīgiem tipiem var satuvināties, jo pretējās iezīmes līdzsvaro otru, padarot viņus par lielisku komandu. No otras puses, tie paši tipi var arī neieredzēt viens otru, ja nav pietiekami nobrieduši, lai novērtētu sabalansētas sadarbības vērtību pār iešanu katram savu ceļu. Savukārt ļoti līdzīgu personības tipu pārstāvji var saskanēt kā dvēseles radinieki vai arī piedzīvot smagas sadursmes vērtībās, pārliecībā vai motivācijā, neskatoties uz līdzīgām personībām.
Neatkarīgi no tā, vai tēlu personības viņus satuvina vai nostāda pretstatā, autors var panākt lielāku dziļumu, ja šo attiecību iemeslus nosaka personības teorija. Protams, tikai tāpēc, ka tēliem ir dziļums un saskaņotība, nenozīmē, ka viņi ir paredzami – un tieši par to būs nākamais raksts.
Papildus lasīšanai
Skatiet arī citas mūsu sērijas "Daiļliteratūras rakstīšana" daļas:
Personības teorija daiļliteratūras rakstīšanā I: kā padarīt tēlus personīgus
Personības teorija daiļliteratūras rakstīšanā III: robežas un noteikumu laušana
Personības teorija daiļliteratūras rakstīšanā IV: ļaunuma dziļumi – “sliktie tēli”
Personības teorija daiļliteratūras rakstīšanā V: rakstīšana dažādu lasītāju personības tipiem
Personības teorija daiļliteratūras rakstīšanā VI: kā paplašināt pievilcību